Книга доступно после регистрации.
| Название книги: | SĒĻI |
| Автор: | Charlaine Harris, |
| Год издания: | 1990 |
| Страницы: | Не известно |
| Rihards Ērglis SĒĻI IZDEVUMS VELTĪTS SĒĻU GADAM SĒĻI XIII GADSIMTS. LATVIEŠU CILŠU, LEIŠU UN LĪBIEŠU SAVSTARPĒJĀS CĪŅAS, KA ARĪ CĪŅAS PRET JAUNO BĪSTAMO IENAIDNIEKU — VĀCU IEBRUCĒJIEM. VĒSTURISKI UN ETNOGRĀFISKI PRECĪZI AUTORS IEZĪMĒ TĀLĀ LAIKMETA AINAS. VIENS NO NEDAUDZAJIEM DARBIEM, KUR MĒĢINĀTS IESKATĪTIES SĒLIJAS — Šī SAVDABĪGĀ UN LATVIJAS LIKTEŅOS TIK NOZĪMĪGĀ NOVADA SENATNĒ. izdevn SOlvita Māksliniece Elita Viliama Redaktors Arnolds Auziņš Par izdevumu atbild Veronika Lāce Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis I.Ločmelis RIHARDS ĒRGLIS (1881 — 1950) RAKSTNIEKS UN VĒSTURNIEKS. 1910. GADĀ BEIDZIS PĒTERBURGAS ARHEOLOĢIJAS INSTITŪTU, VĒLĀK BIJIS TĀ ĪSTENAIS BIEDRS. PRECĒJIES AR KRIŠJĀŅA BARONA MAZMEITU BIRUTU BARONI. VAIRĀKKĀRT IZDOTĀ POPULĀRĀ ROMĀNA «PELĒKO BARONU SENCI» AUTORS. PROZAI RAKSTURĪGS BAGĀTĪGS VĒSTURISKO REĀLIJU TĒLOJUMS, ETNOGRĀFISKA PRECIZITĀTE, LABA DABAS IZJŪTA. Riharda Ērgļa romāns «Sēļi» vēsta par XIII gadsimta latviešu cilšu, leišu un lībiešu savstarpējām cīņām, kā arī cīņām pret jauno bīstamo ienaidnieku — vācu iebrucējiem. «Pieminēšu senu latvju cilti — sēļus. Viņu vārds jau izzudis no ļaužu valodām. Ari viņu zemi vairs nedēvē senajā vārdā. Neviens, neviens!» — So skumjo ieskaņu lielā mērā palīdz pārvarēt pats stāsts, profesionāla vēsturnieka sacerējums — it kā sapnis par seno Sēliju. Vērtīgs ir iespējami drošais vēsturiskais un etnogrāfiskais pamats, uz kura autoram izdodas iezīmēt ticamas tālā laikmeta ainas. Mūsu acu priekšā nostājas seni tēli: Sēlpils virsaitis Vilnis, viņa sieva, viņa brāļadēls Valodis, Kokneses kņazs Vjačeks. Stāstījuma centrā ir Valoža un vācu gūsteknes Ursulas mīlestība. R. Ērglis neide- alizē un pārspīlēti neromantizē tā laika notikumus un cilvēkus, «Sēļi» ir viens no nedaudzajiem darbiem, kur mēģināts ieskatīties šī savdabīgā un Latvijas likteņos tik svarīgā novada senatnē. Par to, cik tas nozīmīgi vēl šodien, «Kultūras Fonda Avīzē» (1990. g. oktobris) rakstījis Gundars Ceipe: «Viena no Austrumeiropas mezgla vietām ir Latvija, bet Latvijas mezgls, iespējams, meklējams Sēlijā. To apskauj Latvijas un citu valstu etnogrāfiski atšķirīgi novadi, turklāt sendienās to caurvija Daugavas «maģistrāle». Sēlija ir kā gultne starp kaimiņnovadiem, tā šķir un | vieno. Katrs novads ieaudis kādu redzamu vai neredzamu dzīparu Sēlijas veidolā». Citiem vārdiem, latviešu tautas un kultūras tapšanā un attīstībā sēļiem pieder ievērojama vieta kā centrālajai mūsu ciltij, kuras saknes iesniedzas sēliskajā i Lietuvas daļā, bet galotne — tālu Vidzemē… Autors bagātās detaļās atklāj, kā pret šīm tautas dzīvības artērijām vērsās pirmie smagākie triecieni. Taču sēļi negāja bojā, bet atdzima kopā ar latviešu tautu. «Maza bija ši cilts, visu mazākā no latvju ciltīm. Bet vai tādēļ cilvēks tur mazāk cieta, mazāk līksmojās, mazāk baudīja dzīvi, retāk pagura negaisa lauzts, retāk svinēja uzvaru pār likteņa nesaudzīgo iedomību?» — uz šo jautājumu atbild romāns «Sēļi». Imants Auziņš Vēsturiskā laikmeta raksturojumu skat. grāmatas beigās. |